Rudens ar savu lapu zeltu, dzidri zilajām debesīm, gājputnu aizceļošanu,  ar klusajām skumjām par aizejošo vasaru vienmēr ir bijis iedvesmas avots dzejniekiem, mūziķiem un māksliniekiem.

Mūsu mīļajā, mazajā Latvijā dzeja visvairāk tiek skandēta tieši septembra mēnesī. Kopš 1965. gada – Raiņa simtgades  -  mūsu zemi  pirmajā rudens mēnesī pārstaigā lielāki vai mazāki Dzejas dienu pasākumi.   

Šogad uz Dzejas stundu mīļi lūdzām mūsu pašu skolotājas – dzejnieces –  Regīnu Paegli un Anitu Graumani. Kopīgi atcerējāmies arī bijušos kolēģus, kuriem iedvesmas mirkļos bija radies ne viens vien  sprigans dzejas bērns. Paldies skolotājai Jolantai Pabērzai, kas ar savu neatlaidību un mērķtiecību savulaik biju palīdzējusi dienas gaismu ieraudzīt gan skolotājas Mārītes Fiļovas, gan skolotājas Regīnas Paegles dzejoļu krājumam.

Dzejas stundu ievadīja, uz emocionālā viļņa mūs noskaņoja skolotājas Zanes muzikālais priekšnesums. Skolas bērni skandēja dzeju. Jāteic, ka dzeja ne tikai apbur ar valodas skaistumu un domas dziļumu, bet piešķir drosmi un ticību sev.  Gan skolotāja Regīna, gan skolotāja Anita stāstīja par savu dzejas tapšanas pieredzi, par saviem pirmajiem dzejolēniem. Un, protams, skanēja viņu radītās dzejas rindas. Bija mirkļi, kad mēs kā apburti klausījāmies  skolotājas Anitas veltījuma dzejoļos Aleksandram Čakam, Jānim Porukam, gan mīļajā, meitiņai veltītajā dzejolī, kurā bērna radītās fantāzijas nonāk pretrunā ar pieaugušo pasaules “kārtības mīlestību”. Daudziem nosāpēja līdz sirsniņa, kad skolotāja Regīna, būdama ļoti barga kritiķe pret sevi, savu pirmo dzejoli bija atdevusi uguns liesmām. Pamīšus dzejai skanēja skolotājas Zanes dziļi emocionālais dziesmas “Es aiziet nevaru” izpildījums. Skanēja laba dzeja un laba mūzika, un mēs baudījām to.

Inese Repele